Bismillaah-Hir-Rahamaanir-Raheem
Kiskī Duā Qubul Huī
Iṅjeel : Luqaas 18:9-17
Īsā(a.s) ne ye waaqyā un logoṅ ko sunaayā jo apnī baḍaaī karte the aur dusroṅ ko neechā samajhte the:(9)
“Do log ibaadatgaah me ibaadat karne gae. Unmeṅ se ek bahut hī zyaadā deendaar thā jo shareeyat par amal kartā thā aur dusrā ādmī beeemaan thā jo sarkaarī ṯaiks kī wasulī kartā thā.(10) Jab īmaandaar iṅsaan ibaadat karne khaḍā huā to usne is tarah se duā maaṅgī: ‘E mere rab, maiṅ terā shukr adā kartā huṅ ki maiṅ auroṅ ke jaisā naheeṅ huṅ. Maiṅ un beeemaan logoṅ me se naheeṅ huṅ jo chorī karte haiṅ, dhokā dete haiṅ, yā zinā karte haiṅ. Maiṅ terā shukr adā kartā huṅ ki maiṅ in ṯaiks wasulī karne waale se behatar huṅ.(11) Maiṅ hafte me do din rozā rakhtā huṅ, aur apnī har cheez me se daswaaṅ hissā ḳḥairaat kar detā huṅ.’(12)
“Ṯaiks kī wasulī karne waalā dur par hī khaḍā rahā aur jab usne ibaadat karī, to usne duā maaṅgte waqt apnā sar sharm se jhukaae rakhā. Usne apne seene ko peeṯnā shuru kiyā aur bolā, ‘E mere rab! Mere upar raham kar. Maiṅ ek gunaahgaar baṅdā huṅ!’”(13)
Tab Īsā(a.s) ne kahā, “Maiṅ tumheṅ bataatā huṅ, jab ye iṅsaan ghar waapas gayā to Allaah rabbul kareem ne isko maaf kar diyā, lekin jo deendaar iṅsaan thā usko maafī naheeṅ milī. Jo bhī iṅsaan apne āpko azeem banaanā chaahegā to Allaah taa’alā usko neeche jhukā degā aur jo log neeche jhuk kar raheṅge to wo unko azeem banā degā.”(14)
Kucẖ log apne bacchoṅ ko Īsā(a.s) ke paas le kar āe taaki wo unheṅ pyaar kareṅ. Jab unke shaagirdoṅ ne ye dekhā, to unhone logoṅ se kahā ki aisā nā kareṅ.(15) Lekin Īsā(a.s) ne un cẖoṯe bacchoṅ ko apnī taraf bulaayā aur kahā, “In cẖoṯe bacchoṅ ko mere paas āne do. Inheṅ nā roko, kyuṅki Allaah taa’alā kī saltanat unheeṅ logoṅ ke liye hai jo in cẖoṯe bacchoṅ ke jaise haiṅ.(16) Haqeeqat ye hai ki jo bhī iṅsaan Allaah taa’alā kī saltanat ko in bacchoṅ kī tarah qubul naheeṅ karegā, to wo usmeṅ daaḳḥil naheeṅ ho paaegā.”(17)